Rīga

Spārnotie kļavas augi attīstas uz pieaugušiem augiem un pēc ziedēšanas atraujas no auga un nokrīt zemē. Kamēr augļi ir zaļi – tie ir dzīvi. Bet pēc nobriešanas tie atraujas viens no otra un nokrīt atsevišķi. Spārnotie kļavas augļi nokrīt ļoti savdabīgi: Tie ātri rotē, vijīgi nolaižas uz zemi un vējš, paceļot tos, aiznes tos tālāk. Augļu nokrišanas laiks ir no vēlas rudens līdz pat ziemas beigām.

No kļavas sēklām jauni stādiņi izaugs jau nākamajā pirmajā pavasarī. Šis ir vienīgais stādiņu dīgšanas laiks. Kļava ir izstrādājusi spēju dīgt agrā pavasarī. Ja iestājas saulains, silts laiks, tad sēklas sāk dīgt jau uz sniega virsmas, kad temperatūra ir ap 0 0 . Tieši uz sniega kārtas tiem parādās un sāk augt saknes. Šī brīnumaina parādība nav novērota nevienam citam kokam. Kad saknīte sasniedz mitru augsni un iedziļinās tajā, digļā attīstība norisinās normāli. Sāk augt stumbrs, attīstās dīgļlapas, un pēc neilga laiciņa parādās pirmo īsto lapu pāris. Mazās lapiņas nemaz nelīdzinās pieauguša auga lapām. Stādiņam nav nekā kopīga ar pieaugušo augu. Kļava brīnišķīgi attīra gaisu, tā spēj aizturēt metālu daļiņas no gaisa uz savām lapām, tādēļ ļoti labi, ja apkārt mājai ir kļavu stādījumi. Medicīnā pieieto kļavas lapas un augļus.

Kļava, ar kuru mēs iepazināmies, atrodas Vērmaņdārza pašā centrā. Vērmaņdārzs radies 1813.gadā purva vietā. Tagad Vērmaņdārzs atrodas Rīgas pilsētas centrā.

Dārzs tika nosaukts dāsnojai atraitnei Annai Gertrūdei Vērmanei par godu, jo viņa piešķira dārza ierīkošanai zemi un milzīgu tanīs laikos naudas summu – 10 tūkstošus rubļu zeltā un pavasara stādījumiem iepirka 1282 kokus – bērzus, kļavas, apses, ozolus, kastaņus, liepas, egles, egles un ošus.

Parka atklāšana notika 1817.gadā.

Kad ienāk dārzā, liekas, kā tas vienmēr bijis tāds, kā šobrīd. Ar tādu vien atšķirību, ka tagadēju 100-gadīgie koki tajā laikā bija pavisam vēl jauniņi.

Vērmaņdārzā 1833. gada tika atklāta pirmā “mākslīgo minerālūdeņu iestāde”.

Vērmaņdārza ūdeņu garšu novērtēja pats Faradejs – slavens augļu ķīmiķis atklājā, kā šie ūdeņi pēc sava sastāva nepiekāpjas naturālo ūdeņu priekšā. Kļava ir viena no vis vērtīgākajām koksnēm.

Kļavas koksne – stipra, neieplaisā un nedeformējas, ļoti dekoratīva griezuma vietā, viegli un tīri padodas apstrādei, labi slīpējas.

Kļavu kopš senseniem laikiem izmantoja dažādu izstrādājumu – karošu, pārvalku, lauksaimniecības rīku taisīšanai. No kļavas koksnes izstrādāja pūtēju mūzikas instrumentus: gobojus, klarnetus, flautas, šīm nolukām to izmanto vēl līdz šai baltai dienai.

Kā arī no kļavas koksnes taisa mēbeles un grīdas dēļus.

Šī darba izpiedes procesā mēs uzzinājām daudz kā jauna un interesanta par kļavām.

Daži koka stāvokļa novērojumi: pavasari, vasarā un ziemas laika tika veikt pulciņa dalībnieku spēkiem, izstrādājot tēmu “koku daudzveidība”.